Sena grieķu mitoloģija vēsta, ka argonauts Jāsons devies uz Kolhīdu (mūsdienās Rietumgruzijas teritorijā) lai atrastu zelta aunādu. Uzskata, ka mīta par argonautiem pamatā ir patiesas ziņas par seno grieķu ceļojumu uz Kolhīdu pēc zelta (tagadēja Svanetijas reģionā).

 

Pētījumi liecina, ka kristietība Svanetiju sasniedza laika posmā no 523 – 530. gadam.

 

Svarīgs ir fakts, ka neskatoties uz svešzemju iebrucēju atkārtotiem mēģinājumiem Svanetijas reģionu iekarot, salīdzinot ar citām pasaules vietām, nekad tā īsti nav ticis iznīcināts. Neapšaubāmi neērta reģiona atrašanās vieta kalnos pildījusi dabisko aizsargfunkciju. Dažādos laikos, lai nosargātu no ienaidnieka lielākos nacionālos mākslas darbus, tie tikuši nogādāti Svanetijā, jo šī ir Gruzijas nepieejamākā, līdz ar to drošākā vieta.

 

Svanetijas reģions ir slavens ar tā fascinējošo torņu arhitektūru, kuras pirmssākumi meklējami agrīnajos viduslaikos. Daļa šo arhitektūras šedevru ticis uzbūvēts Gruzijas karalienes Tamāras valdīšanas laikā, kura, laika posma no 12.gs. beigām – 13.gs. sākumam ir dzīvojusi Svanetijas teritorijā. Šajā laikā Gruzijas karaliste piedzīvoja lielāko uzplaukumu.

 

Svanetijas iedzīvotāji svani izveidoja īpašu kviešu šķirni, radīja autentiskus mūzikas instrumentus, un reģionam bija raksturīga īpaša sienu apgleznošanas maniere.

 

Atšķirībā no pārējās Gruzijas teritorijas, mongoļu iebrucēji Svanetiju nekad nav izlaupījuši un iznīcinājuši. 1833. gadā reģions nonāca Krievijas sastāvā. No 1875 – 1876. gadam, kad cariskais režīms plānoja pacelt nodokļus, notika plašas vietējo iedzīvotāju sacelšanās. Pēdējais Krievijas gubernators Svanetiju pameta 1905. gadā. Reģionam praktiski izdevās saglabāt neatkarību līdz 1924. gadam, kad tas atkārtoti nonāca Krievijas sastāvā, šoreiz jau Padomju Savienības sastāvā.

 

Plaši pazīstamais itāļu fotogrāfs un alpīnists Vittorio Sella apmeklējot Svaneti no 1989 – 1890. gadam, un atkārtoti 1896. gadā dokumentēja reģionu fotogrāfijās - dabu, kalnus, cilvēkus, dzīvniekus, ikdienas dzīvi tajā.

 

Ceļu būvniecības un infrastruktūras izveides pirmsākumi meklējami 1934.gadā, kad tika izveidots ceļu pārvads starp Zugdidi un Svanetijas reģionu. Pirms ceļa izveides Svanetija bija sasniedzama pajūgos, zirga mugurā vai kājām.

 

Bieži tiek apgalvots, ka Svanetija ir „gruzīniskākā” Gruzijas daļa. Šeit vislabāk ir saglabājusies tā saucamā sengruzīnu valoda. Tas izskaidrojams tajā apstāklī, ka savulaik persieši reģionā neienāca, kā ari padomju režīma smagā pēda neatstāja tik dziļus nospiedumus kā varbūt citviet Gruzijā. Vizuāli daudziem iedzīvotājiem ir blonda matu krāsa, kā arī zaļa vai zila acu krāsa.